ŪDENS APSAIMNIEKOŠANAS LIKUMS

Einārs Cilinskis, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
Iveta Teibe, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

Latvijas likumdošanai pašlaik nav raksturīga kompleksa pieeja ūdeņu aizsardzības jautājumu risināšanai. Kopš padomju laikā pieņemtā «Ūdeņu kodeksa» (1972), spēka zaudēšanas, ilgāku laiku šos jautājumus reglamentēja tikai starptautiskie līgumi, atsevišķas normas dažādos likumos un Ministru kabineta noteikumi, no kuriem kā nozīmīgākos jāmin noteikumus «Par ūdens lietošanas atļaujām» [1].

Izstrādājot vides likumdošanas stratēģiju [2], tika piedāvāti trīs iespējamie varianti: veidot visaptverošu vides kodeksu, izstrādāt likumu par piesārņojumu un ūdens resursu apsaimniekošanu vai arī sākumā izstrādāt tikai likumu par piesārņojumu, bet ūdens apsaimniekošanas jautājumus atlikt. Ņemot vērā, ka Eiropas Savienības Ūdens struktūrdirektīva [3] stratēģijas izstrādes laikā vēl nebija pieņemta, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izvēlējās likumu mainīt.

2001. gadā pieņemtais likums «par piesārņojumu» [4] nosaka kompleksu pieeju visu veidu stacionārajiem piesārņojuma avotiem. Likums paredz līdz 2007. gadam pakāpeniski pāriet uz vienotu atļauju sistēmu, kur vienā atļaujā tiks noteiktas visas vides aizsardzības prasības attiecīgajai iekārtai. Pamatojoties uz šo likumu paredzēts noteikt gan notekūdeņu piesārņojuma robežvērtības un citas prasības emisijai no stacionārajiem avotiem, gan arī prasības pazemes un virszemes ūdens kvalitātei. Atsevišķi noteikumi reglamentēs lauksaimniecisko piesārņojumu, galvenokārt nitrātu ietekmes uz ūdeņiem un augsni ierobežošanu. Minētie noteikumi ir apstiprināšanas vai izstrādes stadijā. Paredzams, ka tie tiks pieņemti 2002. gada pirmajā pusē. Atsevišķi Ministru Kabineta noteikumi jau šobrīd nosaka kvalitātes prasības peldvietu [5] un dzeramajam ūdenim [6].

Tomēr likums «Par piesārņojumu» neaptver visas ūdens aizsardzības jomas. Tas neskar tādus ūdens lietošanas veidus, kuri nav saistīti ar piesārņojošu darbību, tajā nav reglamentēta difūzā piesārņojuma ierobežošana, un nav apskatīta arī piesārņojuma novēršana vai ūdens kvalitātes uzlabošana visā upes sateces baseinā. Lai atrisinātu augšminētos jautājumus, kā arī lai saskaņotu Latvijas un Eiropas savienības likumdošanu[3], tika izstrādāts «Ūdens apsaimniekošanas likums» [7], kuru plānots pieņemt 2002. gadā vēl 7. saeimas darbības laikā.

Likuma pamatmērķis ir līdz 2015. gada beigām visās ūdenstilpnēs nodrošinātajā noteikto pazemes un virszemes ūdeņu kvalitāti. Lai to panāktu, līdz 2009. gada beigām katram upju sateces baseina apgabalam (turpmāk - apgabals) jāizstrādā apsaimniekošanas plāns un pasākumu programma tā īstenošanai. Līdz 2004.gada beigām jāizstrādā ekonomiskā analīze, bet gadu vēlāk monitoringa programma. Minētie datumi uzskatāmi par galējiem termiņiem un domājams, ka vismaz Daugavas baseinam plāns būs sagatavots daudz ātrāk.

Likums nosaka, ka visus upju baseinus jāapvieno apgabalos, lai atvieglotu to apsaimniekošanu un pārvaldi. Izskatot vairākus iespējamus variantus, speciālisti un eksperti izvēlējās modeli ar četriem apgabaliem.

Tā kā upju baseini stiepjas pāri valstu robežām, likumā ļoti liela loma paredzēta starptautiskajai sadarbībai, tai skaitā starptautisku apgabalu izveidei. Tāpēc īstenojot šī likuma prasības, būtiski aktivizēsies sadarbība ar Igauniju un, kas Latvijas gadījumā ir vēl svarīgāk, ar Lietuvu. Mazāk skaidrs ir kāda nākotnē būs sadarbība ar Krieviju un Baltkrieviju, kam atšķirībā no Baltijas valstīm nav saistoša Eiropas savienības likumdošanas pārņemšana. Tieši šis jautājums ir ļoti svarīgs Daugavas upes sateces baseina apsaimniekošanai. Šī gada 6. - 8. jūnijā Siguldā notika apspriede par Daugavas baseina apsaimniekošanas trīspusējo līgumu. Tajā piedalījās Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas vides aizsardzības institūciju pilnvarotie pārstāvji. Sanāksmes gaitā tika sagatavots līguma projekts. Tuvākajā laikā paredzēts tā jaunāko versiju saskaņot ar ministrijām un citām ieinteresētajām valsts institūcijām.

Lai noskaidrotu, kā iespējams upju baseinu principu īstenot dzīvē, 1999. gada martā tika uzsākts Latvijas- Zviedrijas Daugavas projekts [8]. Projekta mērķis ir uzlabot ūdens resursu pasaimniekošanu Latvijā, sagatavojot mūsdienīgu, Eiropas savienības prasībām atbilstošu Daugavas baseina apsaimniekošanas plānu un priekšlikumus tā realizēšanai, vienlaikus iegūstot nepieciešamās zināšanas, prasmi un pieredzi, kas var tikt izmantota arī citu Latvijas upju baseinos. Līdz 2002, gada martam paredzēts sagatavot gan Daugavas baseina apsaimniekošanas plānu, gan pasākumu programmu tā īstenošanai.

Likums prasa ievērot principu, ka ūdens lietotājiem pilnībā jāsedz ūdens resursu izmantošanas izmaksas. Tas noteiks gadījumus, kad ūdeni varēs lietot bez maksas, piemēram, ūdens tūrismam, kā arī principus, kādā veidā nosakāma samaksa par ūdens lietošanu.

Runājot par likuma īstenošanu jāatzīmē, ka pašreizējās vides aizsardzības teritoriālās institūcijas - reģionālās vides pārvaldes, neatbilst upju sateces baseiniem. Arī reģionālo vides pārvalžu funkcijas - atļauju izsniegšana un inspekcijas neatbilst uzdevumiem, ko izvirza jaunais likums. Tāpēc «Ūdens apsaimniekošanas likums» paredz katrā apgabalā izveidot jaunas institūcijas, kuras būs Latvijas vides aģentūras struktūrvienības. Viena no šīm institūcijām veidosies uz pašreizējā Daugavas projekta bāzes. Bez tam, lai saskaņotu katrā apgabalā veicamos darbus, likums paredz izveidot arī koordinācijas padomes. Tajās darbosies valsts pārvaldes institūciju, pašvaldību un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Koordinācijas padomju uzdevumi būs:

  • apgabala līmenī saskaņot valsts pārvaldes institūciju, pašvaldību, nevalstisko organizāciju un citu interešu grupu intereses ūdens kvalitātes mērķu sasniegšanai;
  • izskatīt un saskaņot apgabala apsaimniekošanas plānu un pasākumu programmu.
  • «Ūdens apsaimniekošanas likums» paredz arī plašu sabiedrības līdzdalību apsaimniekošanas plānu izstrādē un īstenošanā. Pirmkārt, tas nosaka, ka ikvienam upes lietotājam ir tiesības saņemt informāciju par vides kvalitātes mērķiem, upes sateces baseina apsaimniekošanas plāna un pasākumu programmas izstrādi. Turklāt, tas vides aizsardzības institūcijām prasa veicināt aktīvu sabiedrības iesaistīšanos tā īstenošanā un nodrošināt pietiekamu laiku 9sešus mēnešus), lai iesniegtu komentārus par apsaimniekošanas plāniem un citiem apspriežamajiem dokumentiem.

    Literatūra:
    [1] Ministru kabineta noteikumi Nr. 155 «Noteikumi par ūdens lietošanas atļaujām». Latvijas Vēstnesis 30.04.97., Nr. 108/109.; Latvijas Vēstnesis 22.01.98., Nr. 16./17. un Latvijas Vēstnesis 24.11.98., Nr. 349.

    [2] Miheneks G., Blumberga U. «Vides likumdošanas harmonizācija Latvijā». VARAM,1998.

    [3] Eiropas parlamenta un Padomes 2000.gada 23. oktobra direktīva 2000/60/EC, kas nosaka struktūru Eiropas kopienas rīcībai ūdens aizsardzības politikas jomā. Latviešu valodā. Angļu valodā: Eiropas Kopienas oficiālajā žurnālā Offical Journal L 327, 22/12/2000 D.0001.

    [4] Likums «Par piesārņojumu». Latvijas Vēstnesis 29.03.2001., Nr. 31.

    [5] Ministru kabineta noteikumi Nr. 300 «Peldvietu iekārtošanas un higiēnas noteikumi». Latvijas Vēstnesis 14.08.1998., Nr. 235/236.

    [6] Ministru Kabineta noteikumi Nr. 63 «Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma prasības». Latvijas Vēstnesis 02.03,1999.,Nr. 57/59

    [7] «Ūdens apsaimniekošanas likums».

    [8] Latvijas-Zviedrijas Daugavas projekta mājas lapa.