Raksti

Šā gada 21. februārī VAK Vides izglītības centrā Dubultos, Jūrmalā Pils ielā 1 notika ekspertu seminārs: "Lašu un taimiņu migrācijas šķēršļu novēršana Latvijas upēs." Seminārs tika organizēts CCB (Coalition Clean Baltic) projekta "Atgriezīsim lašveidīgās zivis Baltijas mazajās upēs" ietvaros.
Piedalījās pārstāvji gan no vides pētniecības institūta BIOR, gan Zemkopības ministrijas, tai skaitā zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš. Bija ieradušies darbinieki no Latvijas Vides, metereoloģijas un ģeoloģijas centra, Pasaules dabas fonda, Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra, Valsts vides dienesta, Daugavpils universitātes, AS Latvenergo, Līgatnes novada domes, kā arī makšķernieku pārstāvji.

Paraugoties atpakaļ uz notikušo pasākumu no plašāka skata punkta, šķiet, ka uz to vairāk vajadzētu attiecināt jumta projekta terminoloģiju - "atgriezīsim lašveidīgās zivis", atgriezīsim zivis, nēģus, ūdens bezmugurkaulniekus, atgriezīsim teicamu upju ekoloģisko stāvokli. Nevis - "nojauksim aizsprostus", kā to saprata daži šī semināra dalībnieki. "Nojauksim", protams, arī ir viens no šī projektu kopuma atslēgvārdiem, taču var pamanīt, ka tas nav domāts kā mērķis, bet gan kā līdzeklis. Tas tiek izmantots kā reklāmas paņēmiens, turklāt Eiropā un pasaulē aizsprostu nojaukšana šobrīd ir topā, taču tas nenozīmē, ka tieši tāpat būtu jābūt arī Latvijā. Taču, no otras puses, uz Latvijas mazajām upēm ir 150 darbojošas mazās HES to 1200 aizsprostu skaitā, kuriem daudziem nav nekāda pielietojuma.
Kas iebildīs, ka bezjēgas aizsprosti būtu jānojauc? Un kur nu vēl bebru veidotie sagāzumi!
Makšķernieki piezīmēja, ka aizsprostus zivis izmanto arī kā barošanās vietas un paslēptuves, taču turpat no zivju speciālistiem cita atziņa - bet kā ar nogulšņu pienestajām nārsta vietām, kā ar zivju migrācijas ierobežojumiem? Lasis un taimiņš, nēģis, zutis, vimba ir sugas, kas nārstam pārvar upi visā tās garumā. Laši un taimiņi savādāk nevar, jo nārstot iespējams tikai uz tīriem oļiem upju satraujajās un seklajās vietās. Taču arī citām zivīm laiku pa laikam patīk mainīt savas barošanās un nārsta vietas.
Šeit jau mazliet sāk iezīmēties tas, kā jāuztver upe - nevis kā dažu vērtību summa, bet gan kā sarežģīta, integrēta ekosistēma. Jāpiezīmē, ka arī cilvēks no upes (tāpat kā no meža) labumu iegūst integrētā veidā. Kas nošķirs makšķerēšanas un zvejošanas praktisko labumu no atpūtas pie dabas, rekreācijas iespējām, ko dod upe; upju un upīšu nozīmi ūdens līmeņa regulācijā u.c. funkcijām, kuras zina ekologi? Ja domāšana ir pārāk utilitāra, tad mēs, tēlaini izsakoties, varam sākt iznīcināt pašu ēku, saskaldot to malkā, neredzot, ko mums dod ēka kā patvērums.
Līgatnes domes vadītājs Ainārs Šteins uzsvēra, ka upēm jābūt vienam saimniekam. Arī kontrole varētu būt viena - līdzīgi kā ir Valsts mežu dienests, varētu būt arī Upju dienests (Valērija Gabrāna ideja), - bet ne obligāti tieši tā. Turpretim tagad par ūdeņiem atbild gan Zemkopības, gan Vides un reģionālās attīstības, gan Ekonomikas ministrijas, gan privātie īpašnieki privātajās upēs. Vai privāto tiesības ir neierobežotas? Nē, kaut vai tādēļ, ka privātajās upēs atļauts makšķerēt. Tad kas liedz šos likumus vēl vairāk pilnveidot upīšu labā?Pašlaik izmērāmais ienākuma avots no mazajām upēm ir HESos saražotā elektroenerģija, kas gan, kā zināms, sastāda tikai ap 0,9% no visā Latvijā saražotās. Pie kam šim biznesam ir jēga tikai pateicoties OIK sistēmai, kas ļauj šo "zaļo" elektroenerģiju pārdot par dubultu tarifu. Kāda šeit tirgus ekonomika? Pasaules dabas fonda pārstāve zināja stāstīt, ka Somijā dažos gados jau ir nojauktas ap 30 mazās HES kopš dotācijas "zaļajai" elektrībai tika atceltas. Aizsprostu īpašnieki vēršas pēc palīdzības PDF aizsprostu nojaukšanā. Viņiem vairāk sācis interesēt bizness, kas balstās uz tūrismu, makšķerēšanu. Tāda ir dabiskā lietu kārtība. Interesanti, kas Latvijā traucē lietām notikt dabiski?
Vēl viens ūdens resursu izmantošanas regulējošs faktors ir atļaujas, kas zināmā laika posmā būtu jāatjauno. Tas esot bijis par iemeslu, kādēļ Pērnavā nojauca Sindi dambi, jo tā izmantošana saskaņā ar jaunās atļaujas noteikumiem vairs neesot bijusi izdevīga. Latvijā šādas kārtības neesot, un piedevām izsniegtās atļaujas jau no pašiem pirmsākumiem saturot kļūdainu ekoloģiski tehnisko informāciju.
Pāris gadus atpakaļ upju pazinēju sabiedrību pāršalca Latvijas-Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas pētījums par upju ekoloģisko caurplūdumu (Ecoflow) Lielupes un Ventas baseinos, kas liecināja, ka mazajiem hesiem ir krasi negatīva ietekme uz upju ekoloģiju. Tas "makšķernieku vaimanām" piedeva zinātnisku pamatojumu. Jādomā, ka nākotnē aizsprostu īpašniekiem nāksies vēl vairāk pārdomāt sava biznesa lietderību. Jāpiezīmē, ka vidēja lieluma vēja turbīna dod to pašu jaudu (0,1-0,5MW) ko viena mazā HES un pat vairāk. Vai lietderīgāk nebūtu ļaut vējam ražot elektroenerģiju, bet upes atvērt zivīm un citiem to iemītniekiem?

Lai Latvjā sāktos jēgpilna mazo upju izmantošana, ir jābūt veiksmes stāstiem. Viens no tādiem ir zivju ceļš Līgatnes upē, ko 2013. gadā kopīgiem spēkiem uzbūvēja biedrība "Līgatnes upes saimnieki" kopā ar Līgatnes novada domi un Līgatnes papīrfabriku, iesaistot Eiropas fondu naudu. Kā liecina Līgatnes pašvaldības vadītājs Ainārs Šteins, zivju ceļš darbojoties efektīgi. Šteina kungam ir ļoti optimistisks skatījums uz lietām, viņš uzskata, ka ar labu gribu var paveikt visu, un likumus var mainīt dažu stundu laikā.
Šajā sakarā tika pieminēts arī bēdīgi slavenais Staiceles aizsprosts uz Salacas, preizāk - tā paliekas. Par to un iespējamo Staiceles HES šķēpi ir lauzti jau no gadsimta sākuma. Taču Salaca ir Eiropas nozīmes lašupe, uz kuras jauni dambji nav pieļaujami. Aizsprosta īpašnieki ir ar mieru to atdot valsij, taču par lielu kompensāciju un kopā ar citām avārijas stāvoklī esošajām bijušās papīrfabrikas ēkām. Arī tiltiņš pār Salacu virs aizsprosta ir avārijas stāvoklī. No tā regulāri notiek nelikumīga makšķerēšana. Protams, īpašniekiem ir savas tiesības, taču īpašumam ir jābūt sakārtotam. Jāpiezīmē, ka Salaca ir visvairāk pētītākā upe savvaļas laša populācijas stāvokļa ziņā. Ir labi zināms, cik nārsta potenciāla palielinātos, ja laši tiktu tālāk par Staiceles dambi, kurš tomēr tagad zivīm ir ar grūtībām pārvarams tikai ar ūdeni bagātākajā gada periodā.
Daudz labāks stāvoklis ir ar aizsprostiem pie Ropažu un Dobelnieku HES Lielajā un Mazajā Juglā. Šeit reāli būtu iespējami jauni veiksmes stāsti, izbūvējot zivju ceļus uz minēto HES apvedkanāliem. Projekti ir ideju līmenī, nepieciešams daudz darba un sadarbības.Vēsturiski lielākā Latvijas lašupe ir Daugava, bet zivju migrācija gandrīz pilnībā apstājās pēc Rīgas HES uzbūvēšanas.
AS Latvenergo vides nodaļas vadītājs Dainis Kanders pastāstīja par plāniem izbūvēt zivju ceļu pie Rīgas HES, kas apspriesti kopā ar ārzemju speciālistiem. Pagaidām vēl nav atrasts finansējuma avots, jo tie ir ap 10milj. eiro. Ir jāveic arī daudzi papildus lašveidīgo zivju reintrodukcijas pasākumi, piemēram, Ogres upē. Ar AS Latvenergo palīdzību Daugavas basena upēs tiek veikti arī tīrīšanas darbi. Piemēram, Āronā, Pērsē, Bērzenē. Tur tiek nojaukti bebru aizsprosti. Andris Urtāns piezīmēja, ka Latvijā vajadzētu piemērot Igaunijā pieņemto kārtību, ka uz lašupes pieļaujams 1 bebru aizsprosts uz 2 km upes, bet uz karpveidīgo zivju upes - 1 aizsprosts uz 1 kilometru. Protams, tas atkarīgs no tā, vai šie aizsprosti ir lašiem pārvarami.
Makšķernieks Kārlis Goldmans solīja makšķerniekus iesaistīt zinātniskajā izpētē, kad informācija par noķertajām zivīm tiks darīta pieejama ihtiologiem. Turpretim daži zinātnisko institūtu pārstāvji sūdzējās, ka viņu izpētes darbs nav pietiekoši apmaksāts un par velti pētījumu rezultāti netiks doti sabiedrībai. Tas galvenokārt attiecas uz zivju populāciju stāvokli lašupēs. Arī "lašupju" saraksts tikšot pārskatīts.
Secinājām, ka trūkst, kas koordinē darbu ar zivīm un ūdeņu resursiem. Tai vajadzētu būt valstij, taču, kā jau minēju, atbildība par upēm ir sadalīta starp vairākām ministrijām un iestādēm. Valstij vajadzētu būt tai, kas veido prioritāros sarakstus. Tomēr arī attiecībā uz pašiem sarakstiem, konkrēti uz prioritāro šķēršļu sarakstu, ko ietekme būtu jāmazina, nonācām pie secinājuma, ka, tos sastādot, šobrīd jāvadās pēc kritērija, kurš no šķēršļiem ir vieglāk modificējams vai novācams nevis kura ietekme uz zivīm ir būtiskāka. Ir vienkārši jāsāk aizvākt lieko no upēm. Un jāsāk ar to, kas reāli izdarāms.

Semināra dalībnieki norādīja dažus prioritāros virzienus, kādos būtu jāskatās, atbrīvojot Latvijas upes no šķēršļiem.
Pirmkārt, tā ir Gaujas augštece un visas Gaujas un Salacas baseina upes. Piemēram, Salacas pieteka Glāžupe. Amata, Brasla, Abuls, Vaive Gaujas baseinā. Gauja ir īsta lašupe, bet visa tās augštece zivju migrācijai ir ciet. Kurzemes pusē atzīmējama Tebras pieteka Alokste ar savām 3 HES. Tāpat - Rīva, Roja, Riežupe. Zemgales aktīvists Valērijs Gabrāns minēja Iecavas aizsprostu, kas ir šķērslis nēģu migrācijai. Lašveidīgajām zivīm Zemgales upes ir pārāk eitroficētas, lai gan nārsta vietas tur esot.
Protams, runa ne jau vienmēr ir par aizsprostu nojaukšanu. Sarunās izkristalizējās doma, ka primārais mērķis ir atbrīvot  ceļu zivju migrācijai, un tas ir panākams ar zivju ceļu ierīkošanu. Šādu risinājumu atbalstot arī vairums aizsprostu īpašnieku.

Blakus visiem praktiskajiem labumiem upes savā ziņā ir valsts tīrības pakāpes indikators. Vesela, tīra, funkcionējoša upīte ir tīras dvēseles simbols. Ir patīkami uzturēties tās tuvumā. Pilnvērtīgi dzīvot un justies cilvēks var tikai tīrā vidē.
No tā sākas arī viss pārējais.

Lai informētu sabiedrību un tos pašvaldību un valsts institūciju pārstāvjus, kā arī uzņēmējus, kuriem būs nozīmīgi projektā sasniegtie rezultāti, tiek izstrādāts un elektroniski izplatīts projekta LIFE REstore e-ziņotājs jeb newsletterJa vēlaties to saņemt savā e-pastā, aicinām nosūtīt savu e-pasta adresi, vārdu un uzvārdu uz e-pastu:Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt..

Šeit piedāvājam iepazīties ar E-ziņotāja 7. numuru.

Loading...

2019. gada 14. – 17. maijā biedrība "Latvijas Zaļā josta" un biedrība "Vides aizsardzības klubs"  Ziemeļvalstu padomes projekta „Veselas upes - veselīgi mēs,  veselīga jūra" ietvaros kopā ar Koalīciju par Tīru Baltijas jūru veica 2 dienu starptautisku ekspedīcijas braucienu pa Daugavu no Slutišķiem līdz Kraujai.

Ekspedīcijā piedalījās 15 pārstāvji no dažādām valstīm apkārt Baltijas jūrai - speciālisti vides aizsardzības jomā, nevalstisko organizāciju pārstāvji, bioloģiskās lauksaimniecības speciālisti, biologi, ārsti, skolotāji, kā arī brīvprātīgie no Baltijas jūras baseina valstīm – Latvijas, Igaunijas, Baltkrievijas, Krievijas, Polijas un Ukrainas.

Šī ekspedīcija ar plostu pa Daugavu bija paredzēta, lai noslēgtu starptautisko ekoloģisko kampaņu un pārrobežu upju aizsardzībai.

Ekspedīcijas dalībnieki tikās ar Daugavpils reģiona Dabas aizsardzības speciālistiem, vietējiem tūrisma pārstāvjiem, apmeklēja Naujenes novadpētniecības muzeju, lai dāvinātu Naujenes Novadpētniecības muzejam Augšdaugavas musturdeķa papildināšanai adītus fragmentus no Kaļiņingradas - dāvinot Nemunas un Pregoļjas upju simboliski austos gabaliņus ar dzintariem,  200 cilvēku tapinātu Polijas upju baseina austu un šūtu fragmentu, kā arī Baltkrievijas Černicas, Oboļas, Dvinas, Sečnas un Serebrjankas upju adītos fragmentus - tādā veidā simbolizējot arī pārrobežu upju baseinu vienotību ar Daugavas baseinu un ieaužot savu upju baseinu sveicienu Daugavas upes musturdeķī.

Šo iniciatīvu veidot savas upes (AUGŠDAUGAVAS MUSTURDEĶI) ekspedīcijas dalībnieki solījās pārņemt arī savās valstīs, veidojot jaunus upju musturdeķus.

IamTheBaltic

No 22.-23. maijam es Pērnavā pārstāvēju VAK kādā lielā pasākumā, kas saistīts ar aizsprostu nojaukšanu uz Eiropas upēm. Tas bija starptautisks dambju nojaukšanas seminārs. Tā kā piedalīšanos šajā seminārā mums izkārtoja nevalstisko organizāciju apvienība "Koalīcija par tīru Baltiju" (CCB), tad no sākuma domāju, ka pasākumā piedalīsies tikai pārstāvji no Baltijas jūras valstīm. Tā arī bija; Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Zviedrijas, Somijas, Polijas, Baltkrievijas un Krievijas dabas aizsardzības organizāciju pārstāvji tikās īpašā apspriedē, kur pārrunāja situāciju mūsu reģionā. Tomēr galvenais šajā notikumā bija lielais seminārs ar visas Eiropas valstu pārstāvju piedalīšanos kā arī viesiem no ASV, Kanādas, Nigērijas un citām valstīm.

Seminārs bija grandiozs, labi organizēts ar lielisku akomodāciju. Pirmā diena bija paredzēta priekšlasījumiem. Uzstājās jau vispirms mājastēvi - igauņi. Atšķirībā no Latvijas Igaunijā aizsprostu nojaukšana (pagaidām tikai uz lašupēm) ir guvusi spēcīgu valdības atbalstu. Ir piesaistīta kohēzijas fonda nauda. Ir pieņemti zivju migrāciju atbalstoši likumi. Piemēram, Igaunijā aizsprosts uz lašupes nemaz nedrīkst atrasties, ja nav nodrošināta migrācija (zivju ceļi). Notiek arī aizsprostu nojaukšana. Pašlaik notiek darbs pie 7 lašupēm, bet ir paredzēts atjaunot visas 11. Salmonoīdu upju Igaunijā ir krietni vairāk - 125. Garākā lašupe Igaunijā ir Pärnu upe (144 km), uz kā nojaukto Sindi aizsprostu nākamajā dienā apskatījām. Visas Pärnu upes atjaunošanai no kohēzijas fonda iedalīti 15 milj eiro, no kuriem 15% sedz valsts budžets.

Igaunijas vides ministrijas sekretārs Marku Lamp zināja pastāstīt, kā, nojaucot Sindi dambi, laši steigušies pa izrakto kanālu tūlīt jau aiz ekskavatora kausa.

Somijā dambju nojaukšana uz mazajām upēm notiek regulāri.

Dāņu speciālisti demonstrēja grafikus, kas rādīja, ka lašu mazuļu skaits dramatiski palielinās jau pēc pirmā aizsprosta nojaukšanas (ja uz upes ir vairāki).

Gan emocionāli, gan zinātniski bagāta bija amerikāņa Boba Irvina uzstāšanās. Viņš pastāstīja, ka iesaistīties upju atbrīvošanā no aizsprostiem viņu pamudinājušas bērnības atmiņas, kad tika appludināta kāda ļoti gleznaina vieta. Tāds stāsts iespējams ir pamatā daudziem no mums, kādēļ esam pievērsušies dabas aizsardzībai. Tomēr tam ir arī pragmatisks pamats. Piemēram ASV vairums aizsprostu ir veci (50-200g) un tie vairs nedod ekonomisku efektu. ASV nojaukto aizsprostu skaits ar katru gadu pieaug. B. Irvins pastāstīja, ka parasti, nojaucot vienu aizsprostu uz upes, iegūtā enerģija no atlikušajiem HESiem kaskādē nemaz nesamazinās.

Interesanti bija arī visu pārējo referentu ziņojumi - no Zviedrijas, Lielbritānijas, Polijas u.c. valstīm. Mazākas sekmes aizsprostu nojaukšanā ir Baltkrievijai un sevišķi Krievijai, kur šis process vēl nav sācies, taču Eiropā, kā noprotams, tas notiek pilnā sparā.

Ivan Olsson no Zviedrijas uzsvēra, ka vienas upes vides uzlabošana (tai skaitā aizsprostu nojaukšana vai zivju ceļu ierīkošana) rada 4 milj. eiro gadā peļņu (ieskaitot nozveju, tūrismu).

Nākamajā dienā semināra dalībnieku brauca aplūkot nojaukto Sindi aizsprostu uz Pärnu upes. Upes plūdums bija straujš, varens. Vietām šļakatas gaisā uzsita pār akmeņiem uz augšu skrejošās vimbas. Atgādināsim, ka daudzas zivju sugas nārsto un barojas dažādās ūdeņu daļās. Cēlais lasis kā arī taimiņš ir viszināmākās sugas, kuras visu mūžu barojas jūrā, bet nārstot dodas uz upēm, pārvarot šķēršļus, kuri ir pārvarami. Nārstošanai tie izvēlas upju augšteces ar oļainu grunti. Līdzīgi rīkojas liela daļa vimbu populāciju. Eiropas zuša ceļš ir apgriezts. Tas nārsto Sargasu jūrā pie Amerikas krastiem, bet dzīvot dodas uz upēm. Ļoti skaista un grūti izprotama dabas parādība.

Pašlaik Eiropā tiek atbalstīta aizsprostu nojaukšana. Protams, ja aizsprostam ir nozīme, ja tā īpašnieks nepiekrīt nojaukšanai, tad tas nenotiek. Taču likumdošana mainās uz to, ka zivju ceļiem tomēr jātiek izbūvētiem. Upe dod dažāda veida labumus. Piemēram, Latvijā 142 mazās HES saražo tikai ap 1% no kopējās elektroenerģijas. Ne tas lielākais vēja ģenerators ir ar jaudu 1MW, bet tikai retā HES uz Latvijas mazajām upēm sasniedz šo 1MW robežu. Zivju resursu un ekoloģiskie ieguvumi varētu būt krietni lielāki. Tas viss ir jāizrēķina. Upe ir kompleksa sistēma, un ir rūpīgi jāsabalansē, kādus un cik resursus mēs no tās varam ņemt.

Aldis Auziņš

https://www.damremoval.eu/
https://www.americanrivers.org/