15. aprīlis, sestdiena,7.15 – snieg, auksti, tikai 2 grādi virs nulles. 11.00 pulcēšanās Strazdupītes talkai, sakopt upīti, tās krastus Lieldienām – cilvēku priekam, uzlabot upes straumi, izvācot kokus un atkritumus, palīdzēt zivīm, tā atbrīvojot tām atņemto dzīvības telpu. Talkas organizatori -  Latvijas Zaļās partijas Rīgas nodaļa, biedrība „GiiBii”, piedalās Vides aizsardzības kluba biedri. Vai cilvēki atnāks? Ir taču siltāk, ērtāk...palikt  mājās, un apstākļi, un pārliecības...,nepārliecinātība vai jautājumi, uz kuriem nav pareizās atbildes?

Sniegs mitējies, esam klāt, Kaspars no GiiBii ar grābekļiem mūs jau gaida, ir jau pašiem savi arī līdzi, sagādāti maisi un darba cimdi. Tepat Uģis, pienāk Anda, ar riteni piebrauc Juris: „Re, man ir garie zābaki, varēšu brist upē, lai koku gabalus vilktu, tie aizsprosto upi!” Tad vēl kāds pienāk un vēl....,esam jau krietns pulciņš, dodamies uz upītes iztekas vietu – Dambjpurvezeru. Tur – talkas sākums, darba cimdi, tukšie maisi, vieta pusdienām un karstai tējai. Un bērniņi arī talciniekiem līdzi,saskaitīju septiņus,mazākajam ne vairāk par 3 gadiem. Kaut arī nu nepavisam nav silts laiks, mājās TV, kompji ar datorspēlēm, draugi....Bet te? Te – mežs, un ezers ar gulbjiem, pīlēm, citiem putniem, Strazdupīte ar strazdu dziesmām, zivīm, kurām tajā dzīvot grūti, trūkst gaisa, nav vietas, nav ceļa brīvam peldējumam, plastmasas pudeles, koku gabali, maisiņi, papīri..., piesārņota. Jāpalīdz, ne jau vienmēr tas ir viegli...Domāju – tā zivs, karūsa, vai cita, nez cik tālu no upes iztekas uz priekšu tiks...un kas to ceļa galā gaida?

Valentīns raizējas: „Zāģi vajag, lai tos baļķēnus pazāģētu, un malka citiem, piknika vietai būs!Cimdi, maisi vai ir visiem? Grābekļu pietiks?” Pienāk Valdis, ciešs rokas spiediens - ”Dodamies strādāt!” Arī VAK seniors Oskara k-gs ir atbraucis. Saskaitījām, esam sapulcējušies 25. Talkošanas vietu apsekojām pirms pāris dienām. Iepazināmies ar vietējiem iedzīvotājiem – Uģi, Ludmilas –k-dzi. Pensionētā skolotāja jau talciniekiem enerģiski stāsta, rāda īpaši piesārņotās problēmvietas: „Mēs jau te talkojam dažreiz. Re, melnie maisi ar atkritumiem, tos savācām, koku gabalus, citas drazas gan, no upes izvilkt grūti...Sirds sāp, tik piesārņots viss , bet tik skaista vieta – ezers ar gulbjiem, te vasarā peldamies. Un upīte, tur kādreiz zivis makšķerēja. Tagad? Nav upē zivju, nav....Ja nu kāda, aizmaldījusies. Un mežā – ir ogas, sēnes. Atbrauciet vasarā, tad redzēsiet, cik te skaisti, kad zaļš viss. Jā, skola tepat. Bet bērnus, talkojam, sakopjam, redzējusi neesmu. Kāpēc? Nu laikam kaut kas ar to audzināšanu  nepareizi...Kas man palīdz lasīt tos atkritumus? Ehh, es pati, pensijā, laika daudz, kāds kaimiņš vēl atnāk kādreiz palīgā. Dzejoli pat sacerēju – par Strazdupīti, vietējiem patīk, pēc pusdienām nolasīšu. Bet tagad ejam, parādīšu, kur visvairāk vajag pastrādāt!”

Talkošanas vietu apsekojām pirms pāris dienām.  Uģis, Ludmilas k-dze, Kaspars no GiiBii (viņiem te netālu biroja telpas) satraukti, noraizējušies par vides piesārņotību, tās aizsardzību, sakopšanu šajā rajonā, mums pastāsta savādas lietas. Uzzinām, ka Strazdupīte kaut kad,  dabiskajā savā ceļā esot ietecējusi Juglas ezerā, vispirms gan pārpurvotā vietā, tad caur to ezerā. Purvs, ceļot jaunbūves, nosusināts, upe palikusi bez dabiskās ietekas, un tā mākslīgi izveidota....kanalizācijā. Hmm, upe ietek kanalizācijā??? Iznīcināta dabiskā ekosistēma?
Un zivis? Uz kurieni tās upē peld? Domāju, vai zivis arī mēdz būt tik gudras, lai peldētu... atpakaļ...,uz ezeru?  Ludmila raizējas: „Par maz atkritumu tvertņu. Mežā ir, pie upītes nav. Bet pie upītes arī vajadzētu! Un pie ezera vairāk!” Paskatāmies, pie upītes neredzam nevienu. Nav jau nav cilvēki tik ļaunprātīgi, ja būtu miskastes pietiekamā daudzumā (jā, un arī tās regulāri kāds izvāktu), tad jau nu tomēr upē, arī mežā, to atkritumu būt mazāk gan.” Uģis mūs vēlreiz aizved līdz aizdomīgiem grāvīšiem, kas joprojām iziet no privātmāju teritorijām. Redzam, kādā ir netīri pienaini pelēks ūdens, it kā pēc ziepju škīduma smaka, ietek upītē. Netālu no daudzdzīvokļu mājām – tur, kur lielie atkritumu konteineri, aizdomīga dzelzs truba upes krastā ierakta, var jau būt – tīrs notekūdens. Turpat, upē samesti krēsli, veci dēļi, putekļusūcēja atliekas, citas drazas. Bet lielie konteineri taču blakus!Uģis stāsta – bērni spēlējas, velk ārā, štābiņus taisa. Kāpēc? Rotaļlaukumu, iekārtotu vietu sportošanai trūkst? Bet..., ja talkotājiem nebūtu jādarbojas ar atkritumu, drazu, tukšo plastmasas pudeļu vākšanu, tad varbūt varētu...palīdzēt izveidot pastaigu takas bērniem, lielajiem, kādu atraktīvu laukumiņu bērniem sportošanai, varbūt pat no tiem pašiem kokiem, kas no upītes izvilkti. Atcerējos Tērvetes dabas parka takas un objektus. Tad kāpēc tomēr tik daudz to plastmasas pudeļu upēs, visapkārt, aizvien? Blakus talkas vietai – veikals „Maxima”. Iepakojumu depozītu sistēma? Lasīts, dzirdēts par to, esot ārzemēs, kaimiņvalstīs. Jā, jā, pie mums arī esot. Bet vai pietiekami plaši? Cik veikalos ir būts, neesmu redzējusi, ka tukšās plastmasas pudeles, citu taru, var nodot veikalā, automātā, pretī par to saņemot naudu vai čeku, ko var izpirkt uz vietas veikalā. Tad varbūt tas -  uzdevums deputātiem, esošiem un nākamiem – pacīnīties par šīs sistēmas plašāku ieviešanu? 

Talka. Sadalāmies 2 grupās. Viena grupa -  strādās gar upes krastu līdz ceļam, otra, pretējā pusē. Upe, tuvāk ezeram, tīrāka – upes straume vēl jūtama, un arī vietējie iedzīvotāji bija talkojuši. Otrā pusē – njā, liekas pat, vienā talkā visu nepaveikt. Grūtākais jau tos slapjos kokus, sadzīves tehnikas, krēslu gabalus ārā vilkt. Meklēju, skatos, kur tad ir tā zivs, karūsa? Taču jānoskaidro, uzdevums dots – cik tālu no upes iztekas ezerā tā var tikt. Ejot gar upes krastu, redzu pudeles, kokus, kurus varu aizsniegt, jāmēģina izvilkt. Satieku Kristīni ar 3 pavisam maziem bērniņiem, mazākais - lielu papīra gabalu no upes krasta uz jau salasīto kaudzīti nes. „Mums vajag maisu, mēs jau te daudz salasījām,” smaida Kristīne. Maiss tūliņ būs, bet domāju – bērniem auksti, ledains vējš, kur Kārlis ar katliem, ūdeni karstai tējai un talcinieku zupai. Kārlis solīja, Kārlis būs, un zupa, un tēja, desiņas ar štovētiem kāpostiem, mēs jau iepriekš visu sarunājām – kas nesīs pašu lasītu zāļu tēju, kas desiņas... Bet pusdienās uz galda ir gan sēnītes, gan rosols, gan cepumu paka, kas no kura. Aizmirsu Kristīnei un bērniem pavaicāt: „Vai zivi neredzējāt?” Skatos upē, neredzu nevienu zivi, pat ne ūdens riņki vai burbuli, pazīmes, ka dzīva radība kaut kur ir...Otrpus ceļam Oskara k-gs stāvā krastā, aizelsies, piekusis, maiss gandrīz pilns. Saucu:„Atpūtieties, Jūs jau tik daudz izdarījāt, lai jaunie vēl pastrādā!”  Juris ar garu ķeksi velk satrupējušos koku gabalus, Uģis stiepj uz kaudzi. Iespaidīgs krāvums. Gribas jautāt – „Zivis neredzējāt?”, bet baidos – smiesies, teiks: „Strādā, nāc palīgā, tad zivis būs! Zivis meklē, kur dziļāk, bet cilvēks...” Nu labi, ar zivīm skaidrs, bet ar cilvēkiem, ne gluži. Jo, ja mēs, kaut tie, kas te esam, būtu domājuši vien par savām ērtībām, vai tad...būtu te, pie Strazdupītes, austumā, ledainā vējā..?

Beidzot satieku Valentīnu, velk no upes ārā koka gabalus kopā ar biedriem, puikas palīdz, sauc: „Mēs zivi redzējām! Nejauši izvilkās, tā bija karūsa!Rokā paturēju, atpakaļ upē palaidu, lai dzīvo.”  Jā, līdz pusupei zivs tika, bet, vai elpas pietiks,tur, kur tie ziepjaini baltpelēkie ūdeņi upē ietek? Un tālāk, uz kurieni....? 

Tuvojas pusdienlaiks, dodamies uz karstās tējas, zupas un desiņu vietu, tur pie ezera...Ir jau daži te, sasiluši, paēduši, daži vēl blakus  strādā. Mazā meitene, Uģa meitiņa Agate, zvejo..., ar kociņu...,plastmasas maisiņus no ezera. Kaspars sauc, „Vēl tikai to ezera piekrastes gabaliņu vajadzētu patīrīt, tur gulbji, pīles pulcējas. Pudeles peld un cēlie gulbji starp tiem. Baltie putni groza kaklus, un pat liekas, kā piekrizdami, māj ar knābjiem...,”jā, jā, tas ir pareizi, labi, tas, ko jūs darāt.....” 

Pusdienas paēstas, Ludmila savu dzejoli – veltījumu Strazdupītei nolasījusi, konkursi notikuši, balvas pasniegtas – gan par labāko ideju upes aizsardzības uzrakstam, gan čaklākajam talciniekam....Un tomēr, liekas, to nevajadzēja, jo centās, daudz izdarīja....visi, gan lielie, gan mazie. Uzraksts, ar balsu vairākumu izvēlēts, uz koka plāksnes ar marķieri uzrakstīts, pie staba pienaglots, vēl tikai jānes, jāierok upes krastā, tur, kur to atkritumu bija visvairāk....Valentīns paņem stabu ar uzrakstu un nes.....”Zini, dīvainas vīzijas man to stabu nesot, rīt Lieldienas...” „Galvenais,jau, Valentīn, tas uzraksts uz plāksnes, un cerība...,ka cilvēki sapratīs.”

UPI ZIVĪM, KOKUS PUTNU DZIESMĀM, ATKRITUMUS MISKASTĒ!

PĒC TALKAS. Jāpalūdz Kasparam, lai paseko, cik ilgi tas mūsu ieraktais stabs ar uzrakstu paliks savā vietā....Jāpaseko, lai visi atkritumu savlaicīgi tiek aizvesti. Tāpat jāzvanās, jāorganizē, lai savākto koku, dēļu kaudzes izved. Jā, un atdzejot vietējās dzejnieces, pensionētās skolotājas Ludmilas k-dzes dzejoli...Te, pagaidām, mēģinājums vienam pantam:

Vai būs..., ka nicīgi mēs teiksim:

„Tā nav upe, bet kāds apmāns!

Grāvis smirdīgs, jārok ciet!”

Atlidos strazdi...ik pavasari,

meklēs Strazdupīti, mūsu upi.

Tās vairs nav.....

Par saskatītajiem vides aizsardzības pārkāpumiem, problēmjautājumiem, talcinieku ierosinājumiem apkārtējās vides un rekreācijas iespēju uzlabošanai informēsim Rīgas domi, Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālo vides pārvaldi, Veselības inspekciju....

 

Rakstu sagatavoja: Valentīns Jeremejevs, Jolanta Vikmane


 

 

loader