Saite uz Latvijas ziņojumu CCB mājas lapā
Lejuplādēt pilno ziņojumu angļu valodā
Coalition Clean Baltic
Darbu CCB un Vides aizsardzības kluba līguma ietvaros organizēja Aldis Auziņš, piedaloties citiem VAK pārstāvjiem un piesaistot speciālistus Andri Urtānu un Loretu Urtāni
Latvijas ziņojums par potenciālajiem nojaucamajiem vai modificējamajiem aizsprostiem vai šķēršļiem, lai atbalstītu dabīgās laša un taimiņa populācijas Latvijas upēs
Kopsavilkums
Vēsturisks apskats
Latvija vienmēr bijusi dažādu politisku un saimniecisku spēku darbības un sadursmju arēna, tādēļ vienmēr pastāvējušas zināmas pretrunas arī upju un citu ūdenskrātuvju izmantošanā. Šīs projekta mērķis ir dot prioritāri nojaucamo vai modificējamo upju aizsprostu sarakstu, taču, lai veiktu šo uzdevumu, vispirms ir jāsaprot Latvijas sociālā, politiskā un ekonomiskā situācija, un kā tā atsaucas uz upju apsaimniekošanu. Tālāk var domāt, kā uzlabot upju ekoloģisko situāciju, tai skaitā, atjaunojot lašveidīgo zivju migrācijas ceļus.
"Latvijas teritorijā atrodošos upju un ezeru pārveidošanas sākums ir attiecināms uz 17. gadsimta beigām – 18. gadsimta sākumu. Tomēr jādomā, ka upju pārveidošana sākusies stipri vien agrāk, jo jau 13. gadsimta sākumā tika celtas pirmās ūdensdzirnavas.
18. gadsimtā Kurzemē bijušas 192 ūdensdzirnavas (Teivens, A., 1985). Latvijā pēc dažādiem datiem uz 1920. gadu bija 192 ūdensdzirnavu, bet 1930-to gadu beigās darbojušās 666 ūdensdzirnavas (Teivens, A., 1985). Citos avotos tiek norādīts, ka to skaits ir bijis apmēram tāds pats, kā min A. Teivens, vai vēl lielāks – robežās no 600 – 800. Diemžēl, nav saglabājusies kaut cik precīza un visaptveroša informācija, cik to bija pēc 2. Pasaules kara. Proti, cik daudzi no aizsprostiem dažādos laika periodos tika apsaimniekoti, cik sagruvuši un cik atjaunoti, kā arī, cik daudz aizsprostu tika uzbūvēti no jauna, pamatā kolhozu un sovhozu vajadzībām lopu dzirdināšanai, apūdeņošanai un rekreācijai." (No atskaites LVAF un Latvijas makšķernieku asociācijas projektam „AIZSPROSTI LATVIJAS UPĒS. Situācijas izpēte, novērtējums un veicamie pasākumi upju atjaunošanā, saistībā ar EK „Ūdens struktūrdirektīvas” (2000/60/EC) ieviešanu un izpildi.”, 2005. Turpmāk - "LMA atskaite")
Pēc Latvijas vides, ģeoloģijas un metereoloģijas centra (turpmāk "LVĢMC") datiem uz Latvijas upēm pašlaik ir 1137 dažāda veida cilvēku radīti aizsprosti. Pēc 2. pasaules kara Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā, to pārorientēja uz sociālisma ekonomisko sistēmu kā rezultātā nozīmi zaudēja arī daudzi mazie dzirnavu aizsprosti, jo sakarā ar īpašuma tiesību atņemšanu vairs nebija, kas par tiem rūpējas.
Sākot ar 1991. gadu, kad Latvija tika starptautiski atzīta kā neatkarīga valsts, sākās īpašumu denacionalizācija, kā rezultātā daudzi atguva savām dzimtām piederošos aizsprostus un dzirnavezerus. Tagad gandrīz katram ūdens objektam ir īpašnieks, pie tam bieži gadās situācijas, kad, piemēram, aizsprostam ir viens īpašnieks, pieguļošajām ēkām - cits, un zemei - cits īpašnieks.
Situācija vēl sarežģījās pagājušā gadsimta 90. to gadu beigās, kad sākās masveida mazo HES būvniecība uz Latvijas mazajām upēm. Viens no pozitīvajiem mērķiem bija atrast labu pielietojumu novārtā pamestajiem senajiem dzirnavu dambjiem, bet rezultāts bija traģisks mazo upju ekosistēmām.
Sakās dabas aizstāvju cīņa par mazo HES būvniecības ierobežošanu, bet tā bija diezgan haotiska cīņa. Piemēram, ar lielām pūlēm tika apturēta iecere būvēt Salacā Staiceles HES, taču pussagruvis aizsprosts joprojām tur atrodas, un sarunas ar vietējiem spēkiem (īpašnieku, pašvaldību, iedzīvotājiem) pēdējos 20 gadus ir atradušās sastinguma stāvoklī. MK 15.01.2002. 27. noteikumi par upju sarakstu, uz kurām aizliegts būvēt dambjus, ir pagaidu solis jautājuma atrisināšanas virzienā. Ir bijuši vairāki pētījumi par aizsprostiem. Viens no tiem ir jau minētā LMA atskaite. Cits pētījums ir valsts SIA "Vides projekti" "Mazo hidroelektrostaciju darbības izvērtējums", kas veikts 2005. gadā. 2019. gadā LVĢMC organizēja pārrobežu sadarbības pētījumu ECOFLOW par mazo hes darbības ietekmi uz ūdens ekosistēmām. Iespējams, ka ir bijuši vēl kādi konkrēti uz aizsprostiem attiecināmi pētījumi, kas mūsu uzmanībai paslīdējuši garām. Ir notikusi individuālo aktīvistu darbība bebru aizsprostu nojaukšanā. No cilvēku radītiem šķēršļiem 2015. gadā ir novāktas Noriņu aizsprosta paliekas ar Latvijas dabas fonda gādību un aizsprosts Ķīšupē ap 2010. gadu kā arī vēl vismaz 1 aizsprosts individuālā kārtā (K. Abersons, Latvijas zivsaimniecības gadagrāmata, 2019). Darbojas zivju ceļi Aiviekstē, Amatā, Vaidavā pie Karvas HES, Papes ezerā, Līgatnē un Rīvā. Pēdējais atklāts 2020. gadā. Labas atsauksmes diemžēl dzird tikai par Līgatnes zivju ceļu.
Pārskatījām Latvijas upju baseinu apsaimniekošanas plānus 2016. - 2021. gadam. Tajos nav norādīti konkrēti veicamie darbi lašveidīgo zivju migrācijas un nārsta veicināšanai, bet noteikti nākotnes uzdevumi šādu darbu priekšizpētei. Piemēram - "izstrādāt metodiku e-flow mērījumiem", "Pārskatīt mazo HES apsaimniekošanas noteikumus un ūdens resursu lietošanas atļauju nosacījumus", "Novērtēt hidromorfoloģisko pārveidojumu radīto slodžu būtiskumu". Tiek atzīts, ka "nav veikta izpēte par katras HES ietekmi uz ekoloģisko stāvokli" un izvirzīts uzdevums "izvērtēt, pie kuriem aizsprostiem vai citiem šķēršļiem ir nepieciešams nodrošināt zivju migrāciju".
Šogad institūts BIOR sadarbībā ar LVĢMC ir sācis Latvijas upju inventerizācijas programmu pēc to esošās un potenciālās nozīmes zivju faunas saglabāšanā. Darbu jāpabeidz šogad vasarā. Rezultāti būs publiski pieejami.
Mūsu pētījums līdz ar to ir kā neliels, alternatīvs "pilotprojeks" šai inventererizācijai.
Darba metodes
Sastādīt prioritāro nojaucamo/modificējamo šķēršļu uz Latvijas upēm sarakstu ir grūts uzdevums, jo par šiem šķēršļiem ir maz kas zināms un dabā mums apmeklēt bija iespējams tikai dažus. Zināmā informācija nav apkopota vienuviet, un maza daļa no tās ir atrodama publiski. (Lai labotu šo situāciju, tika izveidota vietne aizsprosti.pie.daugavas.lv, kas gan ir savas attīstības sākuma stadijā. Ir arī speciāla Latvijas upēm veltīta interneta lapa upes.lv, kurā tomēr jūtams zinātniskas informācijas trūkums).
Lai iegūtu informāciju kā arī lai veicinātu ar upēm strādājošo pušu sadarbību, 2020. gada 21. februārī organizējām ekspertu semināru "Lašu un taimiņu migrācijas šķēršļu novēršana Latvijas upēs", kurā piedalījās pārstāvji no vides un zemkopības ministrijām, sabiedriskajām organizācijām, pašvaldībām, makšķerniekiem, firmām kā arī individuāli eksperti. Sazinājāmies ar šiem un citiem speciālistiem arī elektroniski. Sazinājāmies telefoniski un elektroniski ar Cimzas dzirnavu un Dobelnieku aizsprostu īpašniekiem, ar Staiceles aizsprosta pārvaldnieku, ar vides aktīvistiem un makšķerniekiem kā arī pašvaldību pārstāvjiem no Ropažiem, Vaives, Staiceles. Mums bija 2 aizsprostu apsekošanas braucieni 2019 gada 26. oktobrī (uz Ropažiem, Staiceli, Aģi) un 2121. gada 16. martā (uz Dobelniekiem).
Sagatavojām un izplatījām aptauju mazo HES īpašniekiem, pie kādiem nosacījumiem viņi būtu ar mieru nojaukt aizsprostus vai ierīkot pie tiem zivju ceļus.
Lai atlasītu lašveidīgajām zivīm piemērotās upes, vajadzīga informācija par nārstošanas vietām, ko institūts BIOR mums noteica kā maksas pakalpojumu. Tādēļ varējām izmantot tikai publiski pieejamos zinātniskos datus un datus, ko sniedza makšķernieki.
Tomēr individuālu speciālistu līmenī mums bija laba sadarbība arī ar institūtu BIOR.
Novērojām atsaucību un interesi no visu iesaistīto personu puses, kas tomēr neizpaudās kā iniciatīvas izrādīšana.
Analīze
Tātad pēc LVĢMC datiem (faktiski šos datus ir vākuši dažādi speciālisti, gan no LVĢMC, gan no institūta BIOR) Latvijā ir 1137 upju aizsprosti. Tas ir apskatāms kartē, ko izveidojām šī projekta ietvaros: http://www.vak.lv/upes/aizsprosti80.pdf
No tiem 146 ir mazās HES.
Ne visi aizsprosti ir uz upēm, kas būtu piemērotas lašu un taimiņu nārstam.
Šobrīd oficiāli Latvijā ir 10 lašupes (HELCOM, 2011): Bārta, Saka, Užava, Venta, Irbe, Daugava, Gauja, Pēterupe, Vitrupe, Salaca. Tām vēl var pieskaitīt taimiņupes, kas minētas HELCOM, 2011 publikācijā - Rīva, Roja, Aģe, Svētupe. Tomēr Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā ieplūstošas upes, kur iespējams lašu un taimiņu nārsts, ir daudz vairāk.
Ekspertu seminārā papildus Staicelei mums ieteica pievērst uzmanību šādām upēm un aizsprostiem: Ropažu HES uz Lielās Juglas (to ieteica arī eksperts Jānis Birzaks), Dobelnieku HES uz Mazās Juglas (arī LMA atskaite), Vaives dzirnavu aizsprosts (LMA atskaite un eksperts Matīss Žagars no Vides risinājumu institūta), Salacas pieteka Glāžupe (LMA atskaite), Sakas pieteka Alokste (tur atrodas 3 HES), Roja, Riežupe, Rūja, Gaujas pietekas Amata, Abuls, Rauna ar Vaivi un Cimzu (LMA atskaite), kā arī visas citas Gaujas pietekas. Attiecībā uz Gauju seminārā pārspriedām, ka visa Augšgauja zivju migrācijai ir ciet. Tur uzbūvēti 9 HES. Tāpat pa HESam ir gandrīz vai uz katras Gaujas pietekas. Šajās upju teritorijās ir gan foreļu, gan taimiņu un lašu, gan arī alatu nārsta vietas. Tāpat te ir pēdējās Eiropā izzūdošās ziemeļu upes pērlenes atradnes. HES neievēro caurplūduma ūdens režīmu un apdraud šos retos faunas pārstāvjus, kas vispār ir indikators tīram ūdenim un veselai straujas upes ekosistēmai.
Atsevišķa diskusija ekspertu seminārā bija par Daugavu, kas gan nav mazā upe, bet kādreiz, pirms HES kaskādes uzcelšanas, bija galvenā Latvijas lašupe. AS Latvenergo vides nodaļas vadītājs Dainis Kanders iepazīstināja ar apsvērumiem par zivju ceļa izbūvi pie Rīgas HES, kas gan ir dārgs un sarežģīts projekts.
Ekspertu seminārā izskanēja arī domas par to, ka:
- Latvijas saimnieciskajā un juridiskajā situācijā reālāk būtu likt akcentu uz zivju ceļu izbūvi nevis aizsprostu nojaukšanu. Īpašnieki nav pierunājami bez ļoti lielas kompensācijas nojaukt aizsprostus.
- Uz Latvijas upēm pēdējos 2-3 gadsimtos vienmēr ir bijuši aizsprosti.
- Jānovāc pirmām kārtām ir tie aizsprosti, kur tas vieglāk iespējams, neatkarīgi no zivju resursu lieluma. Tas radītu "veiksmes stāstus", kas atvieglotu citu, svarīgāku aizsprostu nojaukšanu.
- Makšķernieki vēlas atvieglojumus taimiņu un lašu ķeršanai, ja viņi palīdzēs ar informāciju nārsta vietu atjaunošanai un šķēršļu novākšanai (Makšķernieku biedrības "Sudrablasis" pārstāvis Kārlis Goldmans).
Nosacīti aizsprostus Latvijas upēs var sadalīt šādās kategorijās:
- Darbojošos HES aizsprosti.
- Dzirnavdīķu un citi aizsprosti, kam ir nozīme makšķerēšanā, rekreācijā, vai tie realizē kādas citas to īpašnieku ieceres.
- Dažādas "kļūdas". Aizsprostu paliekas, neveiksmīgi izveidotas caurtekas, sagāzumi un citi šķēršļi bez īpaša pielietojuma.
- Bebru veidotie aizsprosti.
A. Uz aptaujas jautājumiem par HES aizsprostu nojaukšanu un zivju ceļiem mazo HES īpašnieki neuzskatīja par pienākumu atbildēt, taču dalījās ar saviem apsvērumiem gan telefonsarunās, gan tiekoties.
Mūsuprāt, HES aizsprostu nojaukšanu nevajag sasteigt. To devums Latvijas enerģētikai ir niecīgs, taču tie nodrošina darba vietas un ir ienākumu avots ģimenēm. Parasti mazie HES, piemēram, Aģes HES, Dobelnieku HES ir ģimenes uzņēmumi. Aizsprostu nojaukšanas gadījumā būtu vajadzīgas lielas kompensācijas, kas ir pa spēkam tikai valdībai.
Attiecībā uz zivju ceļu izbūvi, HES īpašnieki nav noskaņoti pret. Viņi ir gatavi uzlabot savu reputāciju ar labu zivju ceļu. Jautājums tikai - kur atrast līdzekļus. Vajadzīgs izvērsts ekonomiskais pamatojums. Sarunas ar HES īpašniekiem liecināja, ka to ekonomiskā un juridiskā situācija nav stabila.
Pēc Latvijas likumdošanas HES ūdens lietošanas atļauja tiek piešķirta bez termiņa ierobežojuma, taču to var atņemt par dažādiem noteikumu, tai skaitā atskaišu režīma pārkāpumiem - tā man skaidroja kāds Augšgaujas kaskādes HES īpašnieks. Mazie HES elektroerģiju pārdod pēc "dubultā tarifa", tātad apmēram 2 reiz dārgāk kā to var nopirkt elektrības biržā, jo tas skaitās atjaunojamais enerģijas resurss. Pretējā gadījumā HES darbība nebūtu rentabla. Tomēr vispārējā elektroenerģijas bilancē Latvijā mazie HES sastāda tikai apmēram 1%. Atļaujas elektroenerģiju pārdot pēc dubultā tarifa ir terminētas un beigsies pēc 3-10 gadiem. Vai šīs atļaujas HESiem tiks pagarinātas, būs atkarīgs no valsts politikas.
Mazie HES pēc savas būtības ir tikai nestabils pārejas risinājums upju izmantošanā. Ir jāmeklē pilnīgāki risinājumi.
HES aizsprosti var upes faunai un florai nodarīt vislielāko ļaunumu, ja mazūdens periodā nenodrošina pietiekošu caurplūdumu. Ūdens lietošanas atļaujā ir norādīts minimālais caurplūdums vasaras mazūdens periodā un ekoloģiskais caurplūdums. Šo rādītāju lielumu var mainīt ar MK 736. noteikumiem.
Pašlaik notiek diskusija par pareizu ekoloģiskā caurplūduma aprēķinu. Iespējams, ka tas nav bijis noteikts pareizi, jo par katastrofāli mazu ūdeni lejpus slūžām mazajos HES jau gadiem ir sūdzējušies makšķernieki un vides draugi.
LMA atskaitē (2005. gads) sacīts: "Kopumā secināts, ka šī brīža atļautie minimālie garantētie caurplūdumi (kas dažās atļaujās arī nodēvēti par ekoloģiskajiem caurplūdumiem) ir ievērojami mazāki nekā nepieciešams biotopu saglabāšanai, un pēc būtības daudzām zivju sugām, kas mājo konkrētajā upē, nozīmē “garantētu nāvi”. Laikā, kad tika izstrādāti spēkā esošie normatīvie akti, minimālais garantētais caurplūdums tika balstīts tikai uz hidroloģiskajiem aprēķiniem, neņemot vērā biotas jeb vēsturiski izveidojušās noteiktas teritorijas augu, dzīvnieku un mikroorganismu kopuma prasības."
Ja HESi neievēro noteikumus, tos var iesūdzēt tiesā, tikai tad pārkāpums jāpiefiksē kādam no vides inspektoriem, kuri iespējams baidās to darīt. Iespējams, ka mazie HES valdībā tiek lobēti.
B, C. Attiecībā uz citiem aizsprostiem - gan ar, gan bez pielietojuma, tad viss šeit atduras pret īpašnieku jautājumu. Neviens negrib labprātīgi šķirties no īpašuma, kaut arī tas kaitētu dabai un netiktu pienācīgi izmantots. Varbūt taču nākotnē noderēs. Taču ir arī labā ziņa. Mūsu novērojumi tāda, ka pozitīvas pārmaiņas ir vērojamas tur, kur ir aktīva vietējā kopiena. Ļoti daudz ir atkarīgs no aktīviem cilvēkiem. Līgatnē uzcēla teicamu zivju ceļu, pateicoties pašvaldības un vietējo entuziastu pūlēm, izveidojot biedrību "Līgatnes upes saimnieki", piesaistot Eiropas fondus. Vietējie paši šo zivju ceļu atjauno un uzlabo, ja vien nepieciešams. Līdzīgas atbalsta grupas sāk veidoties arī Ropažos un Vaivē. Iesaistās arī aizsprostu īpašnieki.
Staiceles makšķernieku biedrības "Ūdensroze" vadītājs telefonsarunā stāstīja, ka vietējie nevēloties kārtot situāciju, ja viņi pat pie makšķerēšanas licencēm nevarot tikt, jo tās visas nopērkot bagāti cilvēki no galvaspilsētas.
Tātad ļoti daudz kas ir atkarīgs no saprātīgas vadības, vienlaikus ļaujot izpausties cilvēku iniciatīvai un tajā pašā laikā kontrolējot likumu ievērošanu, kam arī jābūt sabalansētiem.
D. Bebru aizsprosti varbūt pat ir lielākā problēma Latvijas upēm, taču arī šeit viss izriet no cilvēciskā faktora. Nav pienācīgi sakārtots šo dzīvnieku medīšanas jautājums, nav noslēgti līgumi starp medību kolektīviem un zemes īpašniekiem.
Iepriekšējo pētījumu analīze ļāva konstatēt, ka Eiropā no 2002. līdz 2012. gadam Eirāzijas bebru populācija pieauga par vairāk nekā 75% - no 593000 līdz 1044000 eksemplāru.
Vispārējs apsekojums par bebru aizsprosta skaitu Latvijā vēl nav veikts, taču blakus informāciju var iegūt no projekta “Nature count” Latvijā, kurā 2019. gadā tika konstatēts, ka no novērotajiem 500 m garajiem upju posmiem 976 upēs, kas atbilst ES nozīmes biotopam, 472 upju posmos vai 48% ir bebru aktivitāte, tostarp:
- Bebru apmetņu skaits vienā upes posmā 500 m garumā svārstījās no 1 līdz 8 (Raunas un Ārona (abas 3260_1 - strauji plūstošās) upes posmi ir "rekordisti").
- Bebru aizsprostu skaits svārstās no 1 līdz 5 vienā 500 m garā upes posmā. Ir 27 upes, kurās 500 m posmā ir vairāk nekā 3 bebru aizsprosti. "Rekordisti" ir Vilce un Melnupe ar 5 aizsprostiem katrā upes posmā.
Iepriekš minētie skaitļi aptver 67% Latvijas (2019. gadā). Tiek pieņemts, ka tendence arī pārējā Latvijas daļā ir tāda pati kā apsekotajā apgabalā.
Tas nozīmē, ka ir vismaz vairāki tūkstoši bebru aizsprostu, kas bloķē zivju migrāciju pat tad, ja nav hidroelektrostaciju un citu cilvēka radītu aizsprostu, kas ir mūsu projekta objekts. Un bebru aizsprostu skaits pārsniedz 1137 cilvēku radītos šķēršļus, kādi šobrīd atrodas Latvijas upēs.
Mūsu prioritāri nojaucamo/modificējamo objektu saraksts ietver dažādu kategoriju aizsprostus. Divus tiek rekomendēts pilnīgi nojaukt (Staicele, Cimza). Pie 3 HES aizsprostiem tiek rekomendēts ierīkot zivju ceļus (Ropaži, Aģe, Dobelnieki). Zivju ceļu atbalstām arī uz viena dzirnavu dīķa aizsprosta (Vaive). Vienu aizsprostu (Glāžupe) izņēmām no saraksta vietējo makšķernieku apgalvojuma dēļ, ka augšpusē neesot lašiem piemērotas nārsta vietas , lai gan LMA atskaitē teikts citādi. Viens zivju ceļš mūsu izvēlētajā objektā (Rīva) jau ir uzbūvēts. Tagad svarīgi rūpēties, lai tas strādātu, un labot pieļautās kļūdas. Viens objekts (Augšdaugavas HES kaskāde) uzskatāms par nākotnē sakārtojamo objektu, jo pašlaik reālus priekšlikumus nespējām dot, taču tam ir ļoti liela nozīme dabas vērtību dēļ.
Secinājumi
- Upju izmantošanā, ieskaitot aizsprostu nojaukšanu vai pārveidošanu, vairāk jābalstās uz vietējo kopienu vajadzībām, gribu un apņemšanos, un upju izmantošanai jābūt zinātniski pamatotai.
- Jāveic pētījumi par salmonīdu populācijām un piemērotām nārstošanas vietām šķēršļu/ aizsprostu augštecē, lai novērtētu un salīdzinātu izmaksas par funkcionālu zivju ceļu/ faunas passāžu izbūvi, aizsprosta nojaukšanu, kā arī par HES un dambju tiesību izpirkšanu (ieskaitot, piemēram, ikgadējos ienākumus no elektroenerģijas ražošanas). Tomēr projekta ietvaros notikušajās diskusijās tika apgalvots, ka pašreizējā Latvijas ekonomiskajā un tiesiskajā situācijā būtu reālāk koncentrēties uz zivju ceļu būvniecību, nevis uz aizsprostu nojaukšanu. Īpašniekus nevar pierunāt bez ļoti lielas atlīdzības nojaukt dambjus.
- Ieinteresētajām pusēm - upju lietotājiem - makšķerniekiem, HES īpašniekiem, vietējiem iedzīvotājiem, pašvaldībām, aktīvistiem, zinātniekiem un valdībai ir jāsadarbojas upju līdzsvarotas izmantošanas labā.
- Valdībai šis darbs jāpārvalda efektīvāk, izmantojot pareizus tiesību aktus un finanšu mehānismus.
- Zinātniekiem jāsniedz objektīvs un viegli saprotams skaidrojums par upes ekosistēmas darbību.
- Ir jānosaka pareiza ekoloģiskā caurplūduma vērtība un steidzami jāiekļauj tiesību aktos.
- Kā tika spriests projekta gaitā, pirmkārt, upēs ir jālikvidē nevajadzīgās barjeras (ideālā gadījumā to prioritāri vajadzētu īstenot upēs ar vērtīgām lašveidīgo populācijām). Jāsāk ar vieglāk veicamiem projektiem, kas būtu "veiksmes stāsti", lai pēc tam svarīgākajās lašupēs varētu īstenot sarežģītākus projektus.
- Lielāka uzmanība jāpievērš bebru aizsprostiem, kas, iespējams, vairāk kavē lašveidīgo zivju migrāciju nekā cilvēku radītie šķēršļi. Ūdenstece ir jāuzskata par hidromorfoloģiski stipri ietekmētu, ja strauji plūstošās upēs vidēji ir viens bebru aizsprosts uz 2 km garu posmu, un ļoti stipri, ja bebru aizsprostu blīvums ir viens aizsprosts uz kilometru. Lēnās upes ir stipri ietekmētas ar vienu vai vairākiem bebru aizsprostiem uz kilometru garu posmu.
{aridoc engine="pdfjs" width="100%" height="700"}images/upes/Latvia-dam-removal-full-text-28Mar21-Final-otra-puse.pdf{/aridoc}